Pulmonālā arteriālā hipertensija

Pulmonālā arteriālā hipertensija ir slimība kura veicina asinsspiediena paaugstināšanos plaušu artērijās. Ar šo slimību, vidējais spiediens plaušu artērijās mierīgā stāvoklī kļūst lielāks par 25 mm Hg. Normāls spiediens ir ap 20 mm Hg. Tā ir ļoti liela izmaiņa Ja tas notiek, sirdij tek uzlikta papildus slodze un tiek traucēta orgānu apgāde ar skābekli. Asinsvadi var sašaurināties un var rasties ļoti liels trombozes risks. Tāpat pulmonālās hipertensijas pacienti šī iemesla dēļ jūt patstāvīgu nogurumu, vājumu un darbspējas samazināšanos. Ja slimība netiek laikus atklāta un ārstēta, rodas dzīvībai bīstama sirds mazspēja, tāpēc ir ļoti būtiski slimību laikus diagnosticēt. Turpinājumā izklāstītie simptomi iegūti http://www.imprumutacum.ro/.

Pulmonālā arteriālā hipertensija ir retākais un arī bīstamākais no plaušu hipertensijas veidiem. Šī slimība attīstītajās valstīs ir ļoti reta. Aptuvenā pulmonālās hipertensijas izplatība pasaules attīstītajās valstīs ir 50 : 1 000 000. Latvijā ir reģistrēti ap 25 pacientiem ar šo reto saslimšanu, taču patiesais slimnieku skaits noteikti ir lielāks. Tā kā slimība ir reta, to ir grūti gan diagnosticēt, gan ārstēt, taču ir pieejama specifiska patoģenētiska terapija. Tiesa gan, tā ir efektīva tikai tad, ja slimība tiek laikus atklāta, tāpēc ir ļoti svarīgi zināt šīs slimības galvenos simptomus un vajadzības gadījumā veikt izmeklējumus, kas var palīdzēt noskaidrot vai esat viens no šīs slimības pacientiem.

Diemžēl, neviens no simptomiem nav ļoti specifisks un skaidri nenorāda tieši uz pulmonālo arteriālo hipertensiju. Simptomi ir tādi paši kā daudzām citām sirds un asinsvadu slimībām – vājums, nespēks, nogurums, elpas trūkums, lūpu cianoze, reiboņi utt. Parasti ārstniecības personas vispirms iedomājas par citām sirds un asinsvadu saslimšanām, nevis tieši pulmonālo hipertensiju. Diemžēl, veicot kardiogrammu vai citus populārus sirds izmeklējumus, skaidri noteikt pulmonālo hipertensiju ir grūti, pat neiespējami. To visbiežāk atklāj tad, ja tā īpaši tiek meklēta ar ehokardiogrāfiju un sirds zondēšanu.

Atšķirībā no daudzām citām retajām slimībām, šī nav tikai iedzimta un var parādīties jebkurā dzīves posmā. Slimība var būt gan idiopātiska (neizskaidrojamas izcelsmes), gan ģenētiski mantota, gan saistīta ar citām slimībām (piemēram citām sirds slimībām vai HIV), gan arī izraisīta pēc zāļu vai indīgu vielu lietošanas. Visbiežāk šī slimība attīstās sievietēm reproduktīvajā vecumā, kas ir aptuveni no 20 līdz 40 gadiem, taču ar to var saslimt arī vīrieši un cilvēki jebkurā citā vecuma posmā. Latvijā šī slimība parasti tiek diagnosticēta cilvēkiem ap 50 gadu vecumu, tieši grūtās un sarežģītās diagnostikas dēļ. Novēlotā diagnostika ievērojami apgrūtina ārstēšanu, kas jau tāpat ir gana sarežģīta un komplicēta.

Šo slimību ir iespējams ārstēt, bet tas nav vienkārši un ne vienmēr metodes ir efektīvas. Uz doto brīdi visā pasaulē ir pieejamas trīs medikamentu grupas patoģenētisko slimību ārstēšanai. Tās ir prostanoīdu antagonisti, endotelīna receptoru antagonisti un fosfodiesterāzes V inhibitori. Latvijā pieejamā terapija ir ar dažādu fosfodiesterāzes V inhibitoru izmantošanu.

Atsauce uz tekstā minēto informāciju.